Francija
| République française
Francijas Republika
|
||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
||||||
| Devīze: "Liberté, Égalité, Fraternité" | ||||||
| Himna: "La Marseillaise" |
||||||
 |
||||||
| Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta) |
Parīze 843) 48°52′N 2°19′E |
|||||
| Valsts valodas | franču valoda | |||||
| Valdība | Unitāra pusprezidentāla republika | |||||
| - | Prezidents | Nikolā Sarkozī | ||||
| - | Premjerministrs | Fransuā Fijons | ||||
| Izveidošana | ||||||
| - | Francijas valsts | 843. gadā | ||||
| - | Pašreizējā konstitūcija | 1958. gadā | ||||
| Iestāšanās ES | 1957. gada 25. martā | |||||
| Platība | ||||||
| - | Kopā | 674 843 km² (40.) | ||||
| Iedzīvotāji | ||||||
| - | iedzīvotāji 2008. g. | 64 473 140 (20.) | ||||
| - | Blīvums | 114/km² (89.) | ||||
| IKP (PPP) | 2007. gada aprēķins | |||||
| - | Kopā | $2 593 triljoni (6.) | ||||
| - | Uz iedzīvotāju | $42 033 (16.) | ||||
| Džini koef. (2002) | 26,7 | |||||
| HDI (2005) | ▲ 0,952 (augsts) (10.) | |||||
| Valūta | Eiro, Klusā okeāna franks (EUR, XPF) |
|||||
| Laika zona | CET (UTC+1) | |||||
| - | Vasarā (DST) | CEST (UTC+2) | ||||
| Interneta domēns | .fr | |||||
| ISO 3166-1 kods | 250 / FRA / FR | |||||
| Tālsarunu kods | +33 | |||||
Francija (franču: France), oficiāli Francijas Republika (franču: République française), ir valsts Rietumeiropā ar dažām aizjūras salām un teritorijām, kas atrodas citos kontinentos.[1] Francijas Eiropas daļa, saukta arī par Metropoles Franciju, aizņem teritoriju no Vidusjūras dienvidos līdz Lamanšam un Ziemeļjūrai ziemeļos, kā arī no Reinas upes austrumos līdz Biskajas līcim un Atlantijas okeānam rietumos. To bieži dēvē arī par L’Hexagone (Sešstūris), jo tā pēc kontūras atgādina šo ģeometrisko figūru. Francija ir unitāra pusprezidentāla republika.
Francija robežojas sākot no ziemeļiem pulksteņrādītāja virzienā ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. Francijas aizjūras departamenti robežojas ar Brazīliju, Surinamu (Franču Gviāna) un ar Nīderlandes Antiļām (Senmartēna). Francija ar pazemes tuneli, kas iet zem Lamanša, ir savienota arī ar Apvienoto Karalisti.
Francijas galvaspilsēta ir Parīze. Tā ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Francija ir plaši pazīstama savu daudzo pieminekļu, celtņu un apskates vietu dēļ, kā, piemēram, ar Luvru, Eifeļa torni, Triumfa arku, Versaļu un Parīzes Dievmātes katedrāli. Tā tiek sīkāk sadalīta reģionos un departamentos.
Francija kopš 17. gadsimta beigām ir viena no pasaules lielvarām. 18. un 19. gadsimtā tā kļuva par koloniālu impēriju. Tai piederēja aizjūras teritorijas Rietumāfrikā un Dienvidaustrumāzijā. Mūsdienās vēl joprojām dažas no šīm teritorijām tai pieder. Francija ir tūristu visiecienītākā valsts. Katru gadu to apmeklē vidēji 82 miljoni tūristu.[2] Francija ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. No visām Eiropas Savienības valstīm tā pēc platības ir vislielākā. Tā ir arī viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibinātājvalstīm, kā arī NATO un G8 biedrs. Visbeidzot tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm. Francija ir viena no septiņām pasaules valstīm, kurām ir legāli kodolieroči, kā arī tajā atrodas daudz atomelektrostacijas.
Francijā ir daudz skaistu un ievērojamu pilsētas. Nozīmīgākās no tām ir Nica, Marseļa, Bordo, Lille, Liona, Tulūza, Strasbūra, Nante un, protams, Parīze.
Satura rādītājs |
Etimoloģija
Nosaukums Francija ir cēlies no latīņu vārda Francia, kas burtiskā tulkojumā nozīmē "franku zeme". Savukārt par šīs cilts nosaukuma rašanos ir vairākas teorijas. Viena no versijām ir tāda, ka šis nosaukums ir cēlies no senģermāņu vārda frankon, kas nozīmē "šķēps" vai "pīķis".
Vēsture
-
Galvenais raksts: Francijas vēsture
Aizvēsture
Francijas teritoriju pirms 200 000 gadiem apdzīvoja neandertālieši, homo ģints suga. Tiek lēsts, ka tie izmira pirms 30 000 gadiem, jo tos izkonkurēja saprātīgais cilvēks. Cilvēki šajā teritorijā ienāca pirms 50 000 gadiem. Lasko alā ir atrasti zīmējumi, kuri liecina par viņu klātbūtni.
Gallu laikmets
Mūsdienu Francijas robežas ir aptuveni tādas pašas, kādas tās savulaik bija galliem, kas apdzīvoja šo teritoriju. Galli bija ķeltu cilts. Uz dienvidiem no Garonnas upes dzīvoja ciltis, kuras runāja akvitāņu valodā. Galli dibināja tādas pilsētas kā Lutetia Parisiorum (mūsdienās Parīze), Burdigala (Bordo), savukārt akvitāņi - Tolosa (Tulūza).
Ilgi pirms romiešu iekarojumiem, sengrieķi bija izveidojuši apmetnes Provansā, Francijas dienvidos pie Vidusjūras. Feniķieši šajā pašā apvidū dibināja Massalia (mūsdienās Marseļa) un Nikaia (Nica), kas iesaistīja viņus konfliktā starp ķeltiem un ligūriešiem. Galli bieži karoja ar akvitāņiem un ģermāņiem. Viņi 4. gadsimtā p.m.ē. iebruka pat Senajā Romā. Caur gallu pārvaldīto teritoriju karagājienā uz Romu devās arī slavenais kartāgiešu karavadonis Hanibāls Barka. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. 1. gadsimtā p.m.ē. Galliju iekaroja romiešu karavadonis Jūlijs Cēzars. Gallu pretestību pret Cēzaru vadīja Verkingetorikss (latīņu: Vercingetorix), tomēr tas bija nesekmīgi. Romieši Francijas teritorijā dibināja pilsētas Lugdunum (mūsdienās Liona) un Narbonensis (Narbonna).
Romas Gallija
Pēc Gallijas iekarošanas Roma sadalīja to vairākās provincēs. Galli pieņema romiešu valodu un kultūru, bet daļa pārcēlās dzīvot uz Akvitāniju, kā arī daudzi, kuri nepakļāvās romiešu likumiem, tika vesti uz citām Romas provincēm verdzībā. Gallu valodas sajaukšanās procesā ar latīņu valodu, radās franču valoda.
Laikam ritot, Gallija arvin vairāk nostiprinājās kā Romas impērijas sastāvdaļa. Vairāki Romas imperatori, kā Klaudijs, Karakalla, Antonijs Pijs, ir dzimuši Gallijā. 3. gadsimtā no 260. līdz 274. gadam īslaicīgi pastāvēja pat Gallu impērija, jo Romas impēriju skāra vairāku krīžu periods. Šajā laikā Gallijā ienāca un apmetās uz dzīvi arī ģermāņu ciltis, kā franki un alemaņi. 4. gadsimtā no Britānijas uz mūsdienu Bretaņu masveidā pārcēlās dzīvot ķelti.
418. gadā Akvitānijas province tika atdota gotiem apmaiņā pret viņu palīdzību aizsardzībā pret vandaļiem. Goti Tulūzu pasludināja par savu galvaspilsētu. Gotu palīdzība daudz nelīdzēja, un 5. gadsimtā Romas impērija sabruka. Akvitānija palika vestgotu kontrolē, kuri drīz iekaroja lielu daļu Gallijas dienvidus. Austrumos burgundieši izveidoja savu karaļvalsti, bet pārējā Gallijas teritorija palika franku kontrolē.
Franku karaļvalstis (486–987)
4. gadsimtā ģermāņu ciltis, galvenokārt franki, uzbruka galliem. Šajā brīdī arī radās šai valstij nosaukums Francija. To ieviesa Kapetingu dinastijas karaļi, kas valdīja šeit. Francija kļuva par pirmo valsti Eiropā, kura pēc Romas sabrukšanas ariānisma vietā pieņēma kristietību. Franči paši sevi mēdza dēvēt par "Francijas viskristītāko karaļvalsti".
486. gadā franku karalis Hlotārs I pakļāva gallus savā kontrolē. Hlotārs kristietību pieņēma 496. gadā. Līdz ar to viņš ieguva atbalstu no Romas pāvesta cīņai pret neticīgajiem vestgotiem, kas dzīvoja dienvidos. 507. gadā viņš pakļāva un pievienoja Franku karalistei Akvitāniju, kā arī vestgotu galvaspilsētu Tulūzu. Hlotārs par Franku karalistes galvaspilsētu pasludināja Parīzi. Pēc Hlotāra nāves mantinieki viņa karalisti sadalīja četrās daļās. Aptuveni 250 gadus franku apdzīvotajās teritorijās valdīja vairāki Merovingu karaļi. 751. gadā Pipins Īsais kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.
Franku valsts uzplauka, kad pie varas nāca Pipina dēls Kārlis Lielais. 771. gadā Kārlis Lielais uz ilgāku laiku apvienoja franku apdzīvotās teritorijas. 774. gadā viņš zem savas varas pakļāva langobardus; 788. gadā pievienoja savai karaļvalstij Bavāriju; 796. gadā sakāva avārus pie Donavas; 801. gadā uzbruka musulmaņu pārvaldītajai Spānijai; 804. gadā pakļāva Lejassaksiju.
800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru. 843. gadā noslēgtais Verdenas miera līgums sadalīja Kārļa Lielā karaļvalsti trīs daļās, no kurām vislielākā bija Rietumfrancija. Tā arī ir musdienu Francijas aizsākums. Karolingu valdīšanas laikā Franku karalistei regulāri uzbruka vikingi.
Francija viduslaikos (987–1453)
Karolingu dinastija valdīja līdz pat 987. gadam, kad par karali kļuva Hugo Kapets no Kapetingu dinastijas. Pēc Kapetingiem valdīja Valuā un Burboņu dinastijas, kuras apvienoja valsti.
Francija viduslaikos bija decentralizēta valsts. Karaļa autoritāte vairāk bija reliģiska nekā administratīva.
Francija jaunajos laikos (1453–1789)
Monarhija bija īpaši spēcīga 17. gadsimtā, kad Francijā valdīja Luijs XIV. Tobrīd Francijā bija lielākā valsts Eiropā pēc iedzīvotāju skaita. Francijai bija liela ietekme gan Eiropas politikā, ekonomikā, gan kultūrā. Franču valoda kļuva sarunvalodu starp dažādu valstu līderiem. Lielā daļā no apgaismības laikmeta notikumiem norisinājās tieši Francijā. 18. gadsimtā franču zinātnieki veica nozīmīgus atklājumus zinātnē, kā arī Francija ieguva un pārvaldīja vairākas aizjūras teritorijas Amerikā, Āfrikā un Āzijā.
Francija jaunākajos laikos (1789–1914)
Monarhija Francijā bija līdz Franču revolūcijai, kura sākās 1789. gadā. 1793. gadā Francijas karalim Luijam XVI un viņa sievai Marijai Antuanetei tika izpildīts nāvessods. Revolūcijas laikā arī vairāki tukstoši citu cilvēku tika nonāvēti. 1799. gadā par republikas jauno līderi kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš vēlāk pats sevi pasludināja par Francijas imperatoru (1804–1814). Viņa vadība Francija bija iekarojusi gandrīz visu kontinentālo Eiropu.
Pēc Napoleona sakāves 1815. gadā Vaterlo kaujā, monarhija valstī īslaicīgi tika atjaunota. Vēlāk, 1852. gadā, Napoleons III izveidoja tā saukto Otro impēriju. Napoleons III tika gāzts pēc sakāves Franču-prūšu karā, kas norisinājās 1870. gadā. Viņa režīms tika aizstāts ar Trešo republiku.
18. un 19. gadsimtā Francija kļuva par lielu koloniālo impēriju. Impērijas sastāvā tika iekļauta daļa no Rietumāfrikas un Dienvidaustrumāzijas. Šajos reģionos vietējo kultūru un politiku spēcīgi ietekmēja Francija, kuras pēdas ir jūtamas arī mūsdienās. Daudzās bijušajās kolonijās oficiālā valoda ir franču valoda.
Francija 20. gadsimtā (1914–mūsdienas)
Francija bija viena no uzvarētājvalstīm gan Pirmajā, gan Otrajā Pasaules karā. Pēc Otrā Pasaules kara tika izveidota tā sauktā Ceturtā Francijas republika.
Ģeogrāfija
Francija atrodas Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Andoru un Spāniju. Tā kā aizjūras teritorijas robežojas arī ar Brazīliju, Surinamu un Nīderlandes Antiļām, tad arī šīs valsts var uzskatīt par kaimiņvalstīm. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi un Pireneji. Francijā ir arī daudz upju. Divas nozīmīgākās no tām ir Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir daudz pakalnu un upju ielejas. Dažādās valsts vietās ir ļoti atšķirīgs klimats. To spēcīgi ietekmē Atlantijas okeāns.
Francijas platība ir 674 843 km², pie kuras ir pieskaitīta tās aizjūras departamentu teritorijas. Francijas Eiropas daļas platība ir tikai 551 695 km².
Klimats
Kopumā Francijā klimats ir mērens, bet jūtamas ir reģionālās atšķirības. Valsts ziemeļu un rietumu piekrastē vēji no Atlantijas okeāna atnes ļoti mitru gaisu. Laikapstākļi tur ir mainīgi, vasaras ir vēsas, ziema – maiga. Daudz kontinentālāks klimats ir Parīzes apkaimē, reģionā, kuru sauc par Ildefransu. Šajā teritorijā ir daudz nokrišņu pavasarī un rudenī, bet vasarā dažkārt plosās pērkona negaiss. Francijas austrumos un Centrālā masīva reģionā ir lielākas ziemas un vasaras temperatūru starpība. Valsts dienvidos, bet īpaši dienvidaustrumos (Provansā) dominē siltais Vidusjūras klimats. Gaisa temperatūra vasarā mainās robežās no 17 °C līdz 29 °C, un ziemā ļoti reti nokrīt zem 0 °C. Francijas dienvidos ir jūtama mistrāla ietekme. Mistrāls rada zaudējumus zemkopībai. Francijas teritorijā ir vienmērīgs nokrišņu sadalījums. Dažas zemienes valsts daļas ziemeļos saņem mazāk nekā 300 mm nokrišņu gadā, bet atsevišķos kalnu rajonos nokrišņu daudzums pārsniedz 1300 mm gadā.
Administratīvais iedalījums
-
Galvenais raksts: Francijas reģioni
Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos. 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (tas ir, Eiropā) un četri ir tā sauktās aizjūras reģioni.
|
Lejasnormandija
Ziemeļi-
Padekalē Puantū-
Šaranta Limuzēna
Augšnormandija
Rona-Alpi
Pikardija
Peidelaluāra
Lotringa
Centrālais
reģions Franškontē
Šampaņa-
Ardēni |
|
|
Francijas četras aizjūras teritorijas ir šādas:
Reģioni tālāk tiek iedalīti 100 departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 342 arrondissements. Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 4 035 kantoni, kuru funkcijas arī ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
Iedzīvotāji
Vairāk nekā 90% Francijas iedzīvotāju ir dzimuši šajā valstī, ir baltādainie un runā franču valodā. Tālā pagātnē Francija atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā un tajā apmetās uz dzīvi dažādas ciltis – ķelti, vestgoti no Itālijas un vikingi. Senie grieķi pirms 2600 gadiem nodibināja tirdzniecības koloniju vietā, kur tagad atrodas lielākā ostas pilsēta Marseļa. Vēlāk liela daļa no Francijas nokļuva Romas impērijas pakļautībā. 18. – 20.gadsimtam Francija bija koloniāla lielvalsts. Tai piederēja lielākā daļa Ziemeļāfrikas, Rietumāfrikas, Karību jūras reģions, Dienvidaustrumāzijas, un tai piederēja daudzas salas Klusajā okeānā. Tomēr Francijā dzīvo daudz ieceļotāju no tās bijušajām kolonijām, īpaši no Ziemeļāfrikas. Liels ir iebraucēju skaits arī no Portugāles, Itālijas, Spānijas un Turcijas.
Francijas iedzīvotāju skaits
- 1900 40,5 milj.
- 1964 48,1 milj.
- 1978 53,2 milj.
- 1987 55,5 milj.
- 1998 58,5 milj.
- 2005 60,8 milj.
- 2008 61,9 milj.
Valdība
Francijas valsts iekārta ir pusprezidentāla republika, kas ir noteikts Francijas Piektās republikas konstitūcijā. Šī konstitūcija tika apstiprināta ar referendumu, kas notika 1958. gada 28. septembrī. Tajā nācija arī ir paziņoja, ka tā ir nesadalāma, pasaulīga, demokrātiska un sociāla republika. Tās konstitūcija paredz varas sadalīšanu.
Izpildvara pieder gan Francijas prezidentam, pašlaik Nikolā Sarkozī, gan Francijas premjerministram, pašlaik Fransuā Fijonam. Francijas parlamentam ir likumdošanas vara. Tas sastāv no Nacionālās Asamblejas (Assemblée Nationale) un Senāta.
Militārisms
Francijas militārie spēki ir sadalīti četrās nozarēs:
- Armée de Terre (armija)
- Marine Nationale (flote)
- Armée de l'Air (gaisa spēki)
- Gendarmerie Nationale (militārie spēki, kas kalpo kā Nacionālā policija)
Francijai ir aptuveni 359 000 karavīri. Tā 2,6 % no IKP dod militārājiem spēkiem. Tas ir augstākais procents Eiropas Savienībā. Francija un Apvienotā Karaliste kopā iztērē aptuveni 40 % no ES aizsardzības budžeta. 10 % no Francijas aizsardzības budžeta tā iegulda kodolieroču uzturēšanā.
Starptautiskās attiecības
Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir arī viena no piecām pastāvīgajām ANO Drošības Padomes loceklēm un tai pieder veto tiesības. Francija ir arī Pasaules tirdzniecības organizācijas (WTO) locekle. Francija atrodas galvenās mītnes tādām starptautiskām organizācijām, kā OECD, UNESCO, Interpol un citas.
Francija ir viena no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm. 1960. gados ar tās palīdzību franči centās iegūt varu pār kontinentālo Eiropu, neļaujot Apvienotajai Karalistei iegūt to. Kopš 1990. gadiem Francija ir kļuvusi īpaši draudzīga Vācijai. Tas bija mēģinājums kļūt par ietekmīgāko valsti Eiropas Savienībā. Tā tādēji radīja konkurenci Apvienotajai Karalistei un ierobežoja Austrumeiropas valstu ietekmi. Francija ir arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) locekle. 1990. gadu sākumā Francija tika kritizēta par tās pazemes kodolieroču izmēģinājumiem Franču Polinēzijā. 2003. gadā Francija nosūtīja lielu skaitu karavīrus uz Irāku, kur sākās ASV uzbrukums irākiešiem. Francijai ir arī palikusi spēcīga politiskā un ekonomiskā ietekme uz tās bijušajām kolonijām Āfrikā. Piemēram, tā ir nosūtījusi ekonomisko palīdzību un kareivjus miera uzturēšanai uz Kotdivuāru un Čadu.
Ekonomika
Francija ir vadošās rupniecības valstu grupas G8 biedrs. Francija pasaulē ir astotajā vietā pēc saražotā iekšzemes kopprodukta. 1999. gada 1. janvārī Francijā un vēl 11 Eiropas valstīs par nacionālo valūtu kļuva eiro.
Francijā ir reģistrēti gandrīz 2,9 miljoni uzņēmumi.[3] Valsts kontrolē ir uzņēmumi, kuri pārvalda dzelzceļu, elektroenerģiju, aviāciju un telekomunikācijas. Nozīmīga kompānija gan lidmašīnu, gan kosmosa kuģu ražošanā ir "Airbus". Francija kosmosa kuģus palaiž no sava kosmodroma Franču Gviānā.
Francija daudz līdzekļus iegulda kodolenerģijā. Tas padara Franciju par mazāko ogļskābās gāzes ražotājvalsti starp septiņām rūpniecībā visattīstītākajām valstīm pasaulē. Lielāko daļu no elektronerģijas (78%) saražo Francijas 59 atomelektrostacijās.
Francija ir vadošā valsts Eiropā lauksaimniecības produktu ražošanā un eksportēšanā. Visvairāk tā eksportē kviešus, mājputnus, piena produktus, liellopu un cūkgaļu. Francijā ir attīstīta arī vīna ražošana. Francijas zemnieki 2006. gadā no Eiropas Savienības saņēma 10 miljardus ASV dolārus subsīdijās.[4]
Kultūra
Valoda
-
Galvenais raksts: franču valoda
Francijas valsts valoda ir franču valoda. Tā pieder pie romāņu valodu saimes, pie kuras pieder arī spāņu un itāļu valoda. Visā Francijā ir vairāki franču valodas dialekti. no 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija izplatīta diplomātijas valoda.
Daļa no Francijas iedzīvotājiem runā basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, vācu, flāmu un akvitāņu valodās.
Reliģija
Francijā reliģijas brīvību garantē tās konstitūcija.[5] 51% iedzīvotāji ir Romas katoļi, 31% ir agnostiķi vai ateisti, 4% - musulmaņi, 3% - protestanti un 1% ir jūdaisma piekritēji. Atlikušie 10% pieder pie citām reliģijām vai arī nemāk pateikt savu piederību.[6][7]
Literatūra
Franču literatūra pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Francija šajā laikā bija sadrumstalota, tādēļ katra reģiona autori rakstīja savā stilā un gramatikā.
17. gadsimtā nozīmīgākie autori bija Blēzs Paskāls un Renē Dekarts, kuru darbi ietekmēja aristokrātiju. Tie iespaidoja arī vēlākos autorus.
Franču literatūras slavas stundas bija 18. un 19. gadsimtā. 18. gadsimtā ievērojamākie autori bija Voltērs un Žans Žaks Ruso. Vēl slavens kļuva bērnu literatūras rakstnieks Šarls Perro. Viņš ir uzrakstījis tādas pasakas, kā "Pelnrušķīte", "Runcis zābakos", "Sarkangalvīte", "Apburtā princese" un citas.
19. gadsimtā nozīmīgākie rakstnieki bija Viktors Igo, Aleksandrs Dimā un Žils Verns.
Tūrisms
Francija ir tūristu visapmeklētākā valsts pasaulē. 2007. gadā to apmeklēja aptuveni 81,9 miljons tūristu.[8] Ja salīdzina ar Spāniju un ASV, kuras ir nākošās apmeklētākās valstis, tad tās attiecīgi ir apmeklējuši 58,5 miljoni un 51,1 miljoni tūristi. Vienas no visvairāk apmeklētākajām apskates vietām ir Eifeļa tornis un Triumfa arka.
Parīzes metropolē atrodas arī viena no Disnejlendām.
Sports
Vispazīstamākais sporta notikums, kurš norisinās Francijā, ir "Tour de France". Tajā katru gadu jūlijā piedalās pasaules labākie riteņbraucēji. Sacensības norisinās trīs nedēļas un riteņbraucēji tajās allaž finišē Parīzē.
Liela popularitāte ir arī futbolam. Francijas futbola izlase 1998. gadā ieguva FIFA Pasaules kausu, kā arī divreiz kļuva par Eiropas čempionātiem (1980. un 2000. gadā).
Francijā norisinās arī Lemānas 24 stundu brauciens.
Lielā cieņā ir regbijs. Tās regbija izlase gandrīz vienmēr ir starp favorītiem.
Vasaras Olimpiskās spēles Francijā ir notikušas divas reizes. Gan 1900., gan 1920. gadā tās notika Parīzē. Savukārt Ziemas Olimpiskās spēles ir norisinājušās trīs reizes. 1924. gadā Šamonī notika pirmās Ziemas Olimpiskās spēles, bet atlikušās divas notika Grenoblē (1968. gadā) un Albērvilā (1992. gadā).
Skatīt arī
Atsauces un piezīmes
- ↑ Parasti, kad runā par Franciju, domā tikai par tās Eiropas daļu nevis arī par tās aizjūras teritorijām
- ↑ (franciski) Le tourisme international en France en 2007 (PDF). Direction du Tourisme (French government's tourism agency). Atjaunināts: 2008-06-05.
- ↑ Number of companies in France.
- ↑ "Q&A: Common Agricultural Policy", BBC News, 20 November 2008.
- ↑ Constitution of 1958.
- ↑ Catholic World News (2003). France is no longer Catholic, survey shows. Atjaunināts: 2007-01-11.
- ↑ (rumāniski) Franţa nu mai e o ţară catolică, Cotidianul 2007-01-11
- ↑ Tourism in France.
|
||||||||||||||
|
|||||
|
|||||
|
|||||
stock | retire | vm
Why are we here?
All text is available under the terms of the GNU Free Documentation License
This page is cache of Wikipedia. History